Jaunajā gadā domāsim ar sirdi!

Mazliet par mūsu ceļu uz lielajiem mērķiem.

Katram no mums dzīve ir savi mērķi un katram savā dzīves jomā, kam biznesā, kam veselības jomā, kam attiecības un kam sevis pilnveidošanā. Un katram no mums ir sava vērtību skalā, pēc  kuras mēs izvērtējam vai  esam apmierināti ar savu sasniegto mērķi un laimīgi vai gluži pretēji.
 


Lai justos laimīgs un veiksmīgs visās dzīves jomās, mums ir jādomā par to, kā pārvarēt plaisu starp sapni un realitāti.

Ko es par to visu domāju, lasiet šeit

Negatīvisms ir bailes, un bailes var radīt paralīzi.Maini augstumu!

 Kā katru pirmdienas vakaru, arī šajā pirmdienas vakarā tiekos ar savu komandu skype un mēs pārrunājam savus darbus un  runājām arī par to, kā tikt galā ar bailēm, kā reaģēt uz pirmajiem atteikumiem un ko darīt, ja rezultāts nav tāds ka gribētos. Dalījos savā daudzo gadu pieredzē un kopīgi atradām atbildes uz daudziem jautājumiem.

Taču, tad kad mūsu tikšanās bija beigusies manas domas joprojām bija pie maniem cilvēkiem un jautājumiem,kas viņus nodarbināja.

Un tā kā pie mums vakar plosījās liels negaiss( svecīti varēju arī nededzināt, jo tā zibināja, ka gaismas istabā pietika:-) ) un regulāri pazuda elektrība, tad sāku kartot informāciju,kas ir manā kompīti.

Un te atkal ir vietā doma, nekas nenotiek tāpat.Savā datora atradu fragmentu no Donalda Trampa grāmatas"Kā kļūt bagātam", es viņu nedaudz konspektēju, jo tā bija viena no nedaudzajām grāmatām, ko biju paņēmusi līdz no Latvijas. 
Tieši tas par ko mēs ar savu komandu pirms mirkļa bijām runājuši!

Savukārt šorīt pamodos ar domu, ka varbūt arī kādam no jums palīdzēs, tas ko Domalds Tramps domā par bailēm un pareizo attieksmi.

Lūk, ko raksta Tramps:

"Maini augstumu!

Pieminot augstumu, es nerunāju par savu lidmašīnu; tas ir veids, kā interpretēju jēdzienu” attieksme”. Man patīk lidot, jo tā es ātrāk sasniedzu mērķi. Ar pareizo attieksmi arī tu ātrāk sasniegsi savu mērķi.

Kās ir tavs attieksmes augstums? Vai tai ir augsta vai zema frekvence? Augsta frekvence ļauj pieslēgties pārliecības un entuziasma vilnim.

Negatīvisms ir bailes, un bailes var radīt paralīzi.

Ļoti bieži negatīvisma cēlonis ir nepietiekama pārliecība par sevi. Ja tāda ir tava problēma, tev tā jāatrisina. Varbūt tev dzīvē nav gājis viegli. Es esmu iemācījies tikt galā ar sitieniem, jo to ir bijis ļoti daudz. Jau iepriekš spēju paredzēt, kad gaidāms sitiens. Atceries: tev nav jāatver durvis, ja nevēlies to darīt. Tagad es sitienus uztveru kā iespējas, kā informāciju par to, kurš man sit.

No piezemētās attieksmes vari atbrīvoties, padomājot par to, cik tu patiesībā šobrīd esi laimīgs un cik daudz laba vēl gaidāms nākotnē. Jebkurā brīdī tu vari pārspēt pašu labāko dienu savā mūžā. Pavisam negaidīti var atnākt lieli pārsteigumi, taču vēlos uzsvērt, ka tev jābūt atvērtam šiem pārsteigumiem.

 Kā spēsi lidot, ja apcirpsi pats savus spārnus?

Stiprs cilvēks, manuprāt, ir drosmīgs cilvēks. Drosme piemīt nepielaidīgiem cilvēkiem, bieži vien daudz vieglāk ir padoties.

Varbūt tu esi nonācis tādā situācijā, kad šķiet, vēl vienu dienu vairs neizturēsi? Tas ir īsredzīgi. Tu nesaskati perspektīvu. Tu atrodies uz skrejceļa, bet tev pietrūkst degvielas. Bez tās tu nevarēsi pacelties. Padomā par kaut ko pozitīvu, tas palīdzēs.

Vai esi kādreiz padomājis,  kāpēc daži cilvēki nekad nepadodas?

Nolemtie neveiksminieki lido tik zemu, ka viņiem visu dienu būtu jānēsā nirēja tērps. Zemes reljefa kartē viņi atrodas zem jūras līmeņa. Tie ir cilvēki, kuriem vajadzīgs jauns ātruma rādītājs.

Aiziet! Uz priekšu! Izvēlies augstus mērķus. Ieplāno pacelšanos gaisā. Nesēdi uz skrejceļa cerībā, ka kāds cits pastums tavu lidmašīnu. Tā tas nenotiek.

Maini attieksmi, lido augstāk. Tici man – tur augšā ir ļoti ,ļoti jauki."

Lai jums šodien viss izdodas un mainiet savu augstumu!

Mans nedēļu garais ceļš uz turku valodas kursiem.

Īstenībā gribu ar jums padalīties domās par „Pievilkšanas likumu”, ko mēs visi tik ļoti labi zinām un izprotam, bet ne vienmēr mums izdodas to pielietot savā dzīvē.

Mēs zinām, ka pievelkam vienlīdz sliktās lietas, kā labās. Un tikai mūsu pašu spēkos ir kaut ko tajā visā mainīt, ja nu akurāt viss nenotiek kā gribētos. Bet tā mainīšana prasa reformas:-), vispirms jau galvā un tajā, ko domājam un tad arī mūsu rīcībā. Un kopumā tas ir liels darbs ar sevi, lai gan varbūt citiem no malas izliekas, ka viss ir tik skaisti un rožaini.

Nu tas tāds ievadiņš.

 Esmu Turcijā jau kādu laiku. Un neesmu šeit atbraukusi tāpat vien, aiz neko darīt. Man ir mērķi. Nu lūk, un lai ko veiksmīgu uzsāktu svešā valstī vajadzētu zināt valodu. Un tā es, kādu laiku intensīvi internetā meklēju šeit tuvumā turku valodas kursus, bet diezgan neveiksmīgi. Un katru rītu sportojot, lūdzu Augstākiem spēkiem, ka gribu iemācīties turku valodu( nu nav tā ka nezinu, bet ne tajā līmeni, kas mani apmierinātu)

Un tagad, kā strādā pievilkšanas likums.

Es katru dienu  divas stundas veltu sev un dodos uz jūriņu, lai vienkārši relaksētos. Bet gan jau ziniet, ka turki, it sevišķi sievietes ir ļoti ziņkārīgas. Un tā kādu dienu pie manis pienāk gados vecāka kundzīte, sāk izprašņāt, no kurienes es un tā tālāk. 

Otrā dienā jau tiekamies kā senas paziņas:-). Izrādās viņa ir pensionēta skolotāja no Stambulas un šeit Sarimsakli katru vasaru atpūšas. Atkal mēģinām sarunāties, kā nu mākam, līdz viņa jautā: ” Vai es gribu valodas kursos iet?”.

Protams, ka gribu, tā ir mana karstākā velēšanās. Man protams īsti nebija priekšstata, ko viņa man grib piedāvāt, bet sarunājām otrā rītā tikties pie skolas.

Otrā rītā, ieejot skolā, sameklējam mācību daļas vadītāju, kurš, man par prieku, ir mans kaimiņš un mana draudzene izstāsta, ka man vajag valodas kursus. Protams, ka skolā tādu nav un tad sarunā tiek iesaistīts pats skolas direktors. Un pēc pāris telefona zvaniem jau nākoša dienā man jābūt  Ayvalika Pieaugušo izglītības centra. 

Es biju milzīgi pārsteigta par to, ka mani mērķi tik ātri sāk īstenoties un pilnīgi man nesaprotamā veidā, bet galvenais, kas mani pārņēma, šo cilvēku vēlme palīdzēt pilnīgi svešam cilvēkam.

Pēc pāris dienām mana skolotāja aizbrauca uz Stambulu un tagad esam tikai uz telefona sakariem.

Ko es vēlreiz un vēlreiz sapratu, mēs vienmēr dzīvē satiekam īstajā brīdī īstos cilvēkus, ja vien paši esam tam gatavi.

Nu lūk, arī tas, kā nokļuvu līdz šim izglītības centram ir interesanti. Tas vēlreiz man apliecināja šo cilvēku vēlmi palīdzēt.

Savukārt izglītības centrā, lai kaut kā saprastu kā man palīdzēt, tika atrasta kursante, kas mācās šajā centrā izsušanas kursos, un ir ukrainiete un runā krieviski. Un tā man atkal vienas durvis ir atvērtas.

Iepazīstoties ar šī centra darbību, jau paspēju iepazīties ar daudziem cilvēkiem, kuru atvērtība un sirsnība man vienkārši pārņēma.

Viss jau bija skaisti, bet lai aizpildītu pieteikumu uz valodas kursiem biju mājās atstājusi pasi un citus dokumentus. Nu vienojamies, ka līdz nedēļas beigām es atvedīšu. 

Kad pienāca piektdienas rīts, sapratu, ka tā ir pēdējā nedēļas diena un ka es apņēmos visu izdarīt. Pamazām manā galvā iezagās domas, ka varbūt to pārlikt uz pirmdienas rītu, kas tad tur tāds notiks un vēl pie visa tā, ja dodos šodien, tad viena virzienā man jāiet ar kājām un tie ir kādi 10-12 km. Un tad savā e-pasta saņemu kārtējo Nikolaja Latanska vēstuli, domāju, lasīt tagad vai vēlāk. 

Labi, tagad, varbūt kaut kas noderīgs šim rītam, šai situācijai.

Viss kas notiek, notiek tikai un vienīgi, lai jums palīdzētu. Ir jāmācās lasīt zīmes.

Noskatījos video, kurā Nikolajs beigās saka, ka ja jūs pats neko nedarīsiet, un nepalīdzēsiet sev, neviens jums nevarēs palīdzēt, lai arī cik zinošs un veiksmīgs šis cilvēks arī nebūtu. 

Un tad es paskatījos uz sevi un vaicāju: ”Tu te ilgi vēl sēdēsi?” 

Un jau pēc minūtēm 15 uzsāku savu 10 km garo ceļu pretim turku valodas kursiem:-)

Un ziniet, kāds bija gandarījums, kas iznācu no šis centra, kad viss bija nokārtots....

Cik bieži mēs atliekam uz vēlāku un tas vēlāk nekad nepienāk, cik bieži sēdot mājās siltās čībās, mēs palaižam garām savu iespēju, jo ārā līst lietus.

Un cik bieži mēs nenovērtējam to, kas mums jau ir.

 Es vienmēr mācos paņemt no ikvienas situācijas to labāko, to kas man dara pašu labāku. Arī šoreiz apvienoju rūpes par savu fizisko veselību, rūpes par savu iekšējo skaistumu( daba, kas mani pavadīja visu šo 10 km) un izdarīju līdz galam, to, ko biju apņēmusies.

Pievilkšanas likums strādā, tikai mums ir jāmācās to saprast un izmantot savu mērķi īstenošanā.

Un galvenais jārīkojas!

 Lai mums visiem veicās!

Dace Rolava "Kam es ticu..."

Viss sākās tālajā 2001. gadā, kad kārtējā agrā rītā, gludinot savas kafejnīcas galdautus, televīzijas rīta raidījumā pirmo reizi dzirdēju Daci Rolavu un toreiz viņa teica: "Ja tevi kaut kas neapmierina apkārtējos, tad ir laiks ieskatīties sevī"
Un laikam, tas bija mans laiks, jo viss kas notika manā dzīve bija mani novedis līdz tam, ka biju pārvērtusi sevi par "nodzītu darba zirgu".
Dace mani uzrunāja, jo sapratu, ka tālāk tā vairs nevaru un negribu. Un kopš tā brīža Dace Rolava ir ne tikai mans pirmais skolotājs, ceļā uz sevi, bet arī visus šos gadus labs draugs.
Pateicoties Dacei, es piepildīju savu bērnības sapni un 38 gadu vecumā nokļuvu Parīzē( 2004.gads) Un kopš tā brīža ir tik daudz ceļots un tik daudz pasaule redzēta, un tik daudz īpašu cilvēku satikts un no viņiem daudz ko esmu iemācījusies, par ko pat iepriekš sapņot neatļāvos.

Jauno Psiholoģiju centrs

Tieši tāpēc gribu Jūs iepazīstināt
 ar Daces Rolavas dzīves principiem

„Ceļš pie gudrībām un zināšanām ir vienmēr atvērts”

Mūsu dzīve būtībā ir ļoti vienkārša: pie mums atgriežas tas, ko mēs atdodam

• Viss, ko mēs par sevi domājam kļūst par īstenību.
• Katra mūsu doma veido nākotni.
• Ikviens no mums ar savām domām, jūtām un vārdiem rada savu dzīves pieredzi.
• Neviens un nekad nevalda pār mums, jo tikai „mēs” esam vienīgie domātāji savā dzīvē.
• Tikai radot harmoniju savos prātos, mēs iegūstam to arī savā dzīvē.
• Pasakiet - kurš no šiem diviem apgalvojumiem ir raksturīgāks: „Cilvēki cenšas man nodarīt ļaunu” vai „Visi tiecas man palīdzēt”? Katrs no šiem apgalvojumiem veido pavisam atšķirīgu pieredzi. Mūsu priekšstati par sevi un dzīvi iegūst reālas aprises.

Visums pilnībā atbalsta katru mūsu domu, kurai mēs gribam ticēt

• Mums ir neierobežotas izvēles iespējas, ko un par ko domāt. To saprotot, labāk izvēlēties „Visi tiecas man palīdzēt”, nevis „Cilvēki cenšas man nodarīt ļaunu”.

   Uzziniet vairāk šeit

Pauls Butkēvičs- Es esmu bagāts

Reiz kāda televīzija dažādiem aktieriem jautājusi, kas ir mīlestība.  
Pauls Butkēvičs atbildējis:
„Mīlestība — tas ir vissmagākais darbs”, par ko no savām pielūdzējām saņēmis pārmetumus — no sava elka viņas bija gaidījušas romantiskāku atbildi. Tikai pēc sīkākiem skaidrojumiem kundzes piekritušas. „Tu esi spiests nolikt malā savu ego, savas ieražas, pielāgoties, lai mīlestība kalpotu otram. Un kalpojot nezaudētu sevi. Mīlēt savus tuvākos reizēm ir ļoti grūti. Kad skaldās nost ego, sāp. Sāp pašam, un sāp otram. Bet, ja mīli, tev sāp līdzi. Un mīlestība šajā pasaulē ir pats galvenais. Bez tās tu nevari būt laimīgs, lai vai cik naudas tev būtu,” skaidro aktieris.
 Šos vārdus katru rītu aktieris pārlasa un smeļas gaišumu.
„Tici sapnim — tas piepildīsies.
Ceri uz brīnumu — un tas nāks.
Mīli! Un pasaule atsmaidīs pretim daudz sirsnīgāk.
Piedod tiem, kas tev pāri darījuši.
Uzsmaidi tiem, kas tevi aizmirsuši.
Pasaki labu vārdu tiem, kas tevi nolieguši.
Atver durvis tiem, kas savējās tavā priekšā aizvēruši.” 

 

Paldies, ka Jūs esiet!

Labs rītiņš visiem plašajā pasaulē!

Šodien gribu padalīties ar nelielu fragmentu no  
OSHO grāmatas "Briedums", ko mana meita bija paņēmusi līdz uz Turciju un man viņa bija jāizlasa pāris dienās.Latvijā ļoti bieži šī grāmata bija manu acu priekšā, bet laikam kā visam šajā dzīvē ir īstais laiks un īstā vieta.
Un man tas bija šeit un tagad, kad prasīt prasījās šo grāmatu izlasīt. Gan jau kāds no jums esiet lasījuši šo grāmatu un arī jums tā lika daudz ko pārdomāt un par daudz ko aizdomāties
Es ļoti daudz ko guvu, bet šodien man gribās padalīties ar nelielu fragmentu no šīs grāmatas un lai tas arī ir mans novēlojums ikvienam,kas to lasa un un protams man pašai arī
***Skaistajā Margaretas Viljamsas grāmatā «Samta Trusītis" ir brīnišķīgs apzīmējums tam, kā kļūt īstam caur mīlestību.
    - Ko nozīmē būt īstam? - reiz pajautāja Trusītis. - Vai tas ir saistīts ar šo dūkšanu jums iekšā un ārpusē izspiedušos roku?
    - Īstais nav tas, kā tevi salikuši kopā, - teica Ādas Zirgs. - Tas ir tas, kas ar tevi notiek. Kad bērns tevi ilgi mīl, ne vienkārši tikai spēlējas, bet patiešām mīl, tu kļūsti īsts.
    - Bet vai tas ir sāpīgi? - pajautāja Trusītis.
    - Dažreiz, - atbildēja Ādas Zirgs, jo viņš vienmēr runāja taisnību. - Bet, kad tu esi īsts, tu neiebilsti, ja dažreiz ir sāpīgi.
    - Vai tas notiek uzreiz, kad tevi iedarbina, - turpināja Trusītis, - vai pa druskai?
    - Tas nenotiek uzreiz, - skaidroja Ādas Zirgs. - Tu topi. Tam ir vajadzīgs daudz laika.

Lasiet tālāk šeit

Egejas jūra, adrenalīns un mīlestība...

Gribu padalīties ar jums savās sajūtas, kas mani sasniedza aizvakar.
Nu jau kādu laiku norītiem regulāri sportojot, beigās dodos uz jūru nopeldēties.No rītie Egejas jūra mūs sagaida mierīga, rāma un arī cilvēku pludmalē ir maz, lai gan no rītiem salīdzinoši daudz cilvēki nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm.
Jūra tiešām ir fantastiski mierīga un ūdens tik dzidrs, ka var visu redzēt, un arī apkārt esošie kalni, katru rītu parādās savādākos veidolos.Daba tik tiešam ir skaista un mainīga tai pašā laikā. Man jau likās,ka esmu pieradusi pie Egejas jūras, jo viņa ir savādāka kā mūsu Baltijas jūra, bet...
Aizvakar, kā katru dienu dodamies vakarpusē nopeldēties uz jūru, jo pa dienu ir ļoti karsts. Parasti ejam kādas 3 reizes.Iznākot krastā meita vaicā, vai es nezinot, kas tur pie tā viena kalna. Stāstu,ka te visapkārt ir tādas pašas pilsētiņas kā Aivalika.Uz ko viņa saka, ka to ko viņa redz  neizskatās pēc pilsētiņas. Tad mēs pasmējāmies par tēmu,kas tas varētu būt un jau pēc mirkļa atkal devāmies ūdenī.
Tai mirklī, kad jau nolēmām doties uz krastu, sajutām,ka tāds lielāks vilnis parādījās nez no kurienes, bet mēs neko nojauzdamas peldam uz krastu.Pēkšņi ir sajūta,ka tu netiec uz priekšu un ka ūdens jūrā sāk trakot.

Kas tas bijā?

Lasiet šeit

Kad esi izgājis no savas komforta zonas...

Tas viss notika ar mani nupat, manā mēnesī - jūlijā. 

Mēs zinām , ka iziet no komforta zonas, tas ir, doties nezināmajā. 

Par to daudz runājam, lasām, mācam citiem, priecājamies, ka citiem tas ir izdevies. 

Bet kā ir ar pašiem, jo to taču var ik viens.  Viss ir tajā, cik ļoti mēs ticam sev un esam pārliecināti pa sevi.

Iziešanu no komforta zonas var sākt ar maziem solīšiem, ar mazām ikdienas situācijām un tā pamazām saproti, ka tu vari vairāk, ka nav jābaidās.Vari daudz vairāk un saproti arī to, ka ir divas iespējas, vai paliec kur esi vai dodies nezināmajā, kas pēc laika kļūst tev zināms un saprotams. Un ja vien tu neapstāsies, būsi gatavs atkal jauniem izaicinājumiem.Un tas jau ir tas stāsts par veiksmīgiem cilvēkiem.

Es gribu būt viena no tiem, kas var sacīt, ka esmu no dzīves paņēmusi visu, ko tā dod. 

Un tieši tāpēc visi apstākļi tā sakrita, ka tieši pēc savas dzimšanas dienas devos nezināmajā. Izgāju no savas komforta zonas. Viennozīmīgi varu teikt, ka citiem mācīt to, ir daudz vieglāk, nekā to izdarīt pašam :-)

Jo tas nav tā vienkārši iziet pa mājas durvīm un neatgriezties, lai gan manā dzīvē ir arī tā gadījies, kad tev tūvs cilvēks iziet pa durvīm un atstāj tevi ar visu... Tas ir solis, kad tu saproti, ka būs daudz jautājumu,"kāpēc", "kas tagad notiks", kāpēc tieši tagad" un daudz citi.

Bet, kad šis solis ir sperts ir laba sajūta. Tu saproti, ka tev tiek dota iespēja un viss, absolūti viss ir atkarīgs tikai no tevis viena. Nav vairs blakus neviens, kas var tevi pacelt vai nogremdēt. 

Tagad tikai tu pats vari sevi pacelt un vari arī nogremdēt. Tā ir milzīga atbildība.Un tā ir iekšējā cīņa pašam (labā nozīmē) ar sevi katru dienu, katru stundu, katru mirkli.

Es nezinu, kā citiem, bet mani šī sajūtas patīk,es redzu kā es mainos, kā mainās mana attieksme pret līdzcilvēkiem un pasauli, kā mainās mans dienas ritms...

Un es arī saprotu, ka Visums mani ir dāsni apdāvinājis. Un pati lielākā dāvana ir, ka esmu iemācījusies uz lietām, cilvēkiem un situācijām skatīties ar mīlestību.

Kad mēs kaut ko mainām savā dzīvā, tas nav viegli, bet grūti ir arī tiem, kas palika tur…

Bet mums tiek dota iespēja paskatīties uz cilvēkiem, kas bija mums blakus, no attāluma. 

Un daudz ko ieraugam savādāk.

Ieraugam, kam patiesi esi bijis vajadzīgs un kam tu esi bijis ērts cilvēks. Protams, ka šādas atziņas ir sāpīgas, bet tāpēc jau mēs izejam no savām komforta zonām, kas mums dod iespēju satikt citus cilvēkus.

Un tam visam ir vēl viena labā puse, ja tev blakus ir bijuši īstie cilvēki, tad tavs solis arī viņus pamudinās iziet no savām komforta zonām un ieguvēji būsim mēs visi. 

Būs vēl vairāk cilvēku, kas mīl sevi, 

kas paplašina savu pasaules redzējumu, kas grib no dzīves daudz vairāk, nekā tā spēj dot un tas nozīmē,

 ka būs vēl vairāk laimīgu cilvēku uz Zemes.

10 dienas no manas dzīves...

Esmu sapratusi, ka katru rītu nūjojot gar jūru es ne tikai esmu ar sevi, bet ir sajūta, ka Visums man dod zīmes. Un vienmēr nākot mājās no jūras man rodas pilnīgi jauna doma, kas mani pašu iedvesmo un motivē dienu pavadīt patiesi pilnvērtīgu.

Un tāpēc nolēmu, savā blogā padalīties ar savam izjutām un pārdomām, kuras man rodas agri no rīta, kad lielākā daļa cilvēku vēl guļ. Mana diena sākas 5:00 vai 6:00 no rīta un līdz pat 9:00 es to veltu sev.

 Šodien, rīts sākas ļoti interesanti.(31.05.12.)

Es gan nevaru to vēl izskaidrot, varbūt jums kādam ir izskaidrojums.

Šorīt kā katru rītu esmu jūrmalā viena, ja neskaita kaijas, pīles un citus mazos putnēnus.Nūjojot gar jūru,pēkšņi dzirdu aiz muguras nez no kuriens sadzidru skaņu, tādu it kā kādas vejdzirnavas tiktu iegrieztas un tā skaņa tuvojas...

Uzzini, kā man gāja šeit