Gribu padalīties ar jums savās sajūtas, kas mani sasniedza aizvakar.
Nu jau kādu laiku norītiem regulāri sportojot, beigās dodos uz jūru
nopeldēties.No rītie Egejas jūra mūs sagaida mierīga, rāma un arī
cilvēku pludmalē ir maz, lai gan no rītiem salīdzinoši daudz cilvēki
nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm.Jūra tiešām ir fantastiski mierīga un ūdens tik dzidrs, ka var visu redzēt, un arī apkārt esošie kalni, katru rītu parādās savādākos veidolos.Daba tik tiešam ir skaista un mainīga tai pašā laikā. Man jau likās,ka esmu pieradusi pie Egejas jūras, jo viņa ir savādāka kā mūsu Baltijas jūra, bet...
Aizvakar, kā katru dienu dodamies vakarpusē nopeldēties uz jūru, jo pa dienu ir ļoti karsts. Parasti ejam kādas 3 reizes.Iznākot krastā meita vaicā, vai es nezinot, kas tur pie tā viena kalna. Stāstu,ka te visapkārt ir tādas pašas pilsētiņas kā Aivalika.Uz ko viņa saka, ka to ko viņa redz neizskatās pēc pilsētiņas. Tad mēs pasmējāmies par tēmu,kas tas varētu būt un jau pēc mirkļa atkal devāmies ūdenī.
Tai mirklī, kad jau nolēmām doties uz krastu, sajutām,ka tāds lielāks vilnis parādījās nez no kurienes, bet mēs neko nojauzdamas peldam uz krastu.Pēkšņi ir sajūta,ka tu netiec uz priekšu un ka ūdens jūrā sāk trakot. Kādu brīdi peldu un jūtu, ka iestājas panika, meita, kura peld pa priekšu, atskatās un saka:" Tu,mamm, ja vari dabūt, liec kājas pie zemes un kad nāk vilnis celies uz augšu". Ne es vilni redzu(tas ir pavisam cits vilnis kā Baltijas jūrā, viņam nav baltas putu maliņas ), ne kājas pie zemes dabūt varu.Tad meita man pasniedza roku un mēs abas peldējām uz krastu, jo nu jau tas bija pavisam tuvu.
Iznākot krastā, skatos ka daļa cilvēku vēl mierīgi atrodas jūrā, bet krastā esošie priecājas par viļņiem,kas pašā krastā tikai uzsit balto putiņu. Un, ka jūra kādus metrus 3 ir izgājusi no krasta un tie, kas bija tuvu, visi ir ūdeni. Stāvam abas un domājam,kas tas bija??? Neviens kuģis garam nebrauca, kas reizēm uzsit vilni. Tā arī īsti nesaprazdamas,kas tas bija dodamies uz mājam, lai gan sirds sitas ne pa jokam, jo tādas sajūtas es vēl savā dzīvē nebiju izjutusi.Likās ka tas vilnis tevi vienkārši aizskalos.
Atnākot mājās, noskaidrojām, ka tā ir normāla parādība, laikam jūrā bijusi zemestrīce
Un tas tika pasniegts kā pats par sevi saprotams ar piebildi,ka vajag būt uzmanīgiem
Kāpēc es to visu stāstu?
Man šī epizode par daudz ko lika aizdomāties, par to cik daba ir varena un cik mēs esam vērti dabas priekšā. Par to,ka ja mēs mākam ieklausīties dabā, viņa mums visu pasaka priekšā( Betija jau to redzēja pirms iegājām ūdeni, tikai viņa nesaprata, kas viņai ar to jāsaprot)
Un
par to, ka laiks ir milzīga vērtība un arī cilvēki,kas tavā dzīvē ir ienākuši. Un ka mums katru dienu ir jābūt pateicīgiem par to,kas mums tiek dots.
Gan labas lietas, gan sliktas mums netiek dotas bez pamata, jāmācās
tajā visā saskatīt labo, ko mēs no tā varam mācīties.Un galvenais piedod
tiem, kas tevi nesaprot un pieņemt vīnus,tādus kādi viņi ir.
Oga Mandīno vēstījums, šobrīd man ir ļoti būtisks un es viņu lasu
savādāk, kā būtu to darījusi divas dienas atpakaļ un kā to lasīju
vairākus gadus atpakaļ.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Jo
šis ir lielākais panākumu noslēpums visos pasākumos. Muskuļi var
sadragāt vairogu un pat iznīcināt dzīvību, taču vienīgi neredzamais
mīlestības spēks var atvērt cilvēku sirdis, un, pirms neapgūšu šo
mākslu, es nebūšu nekas vairāk kā vien pauninieks tirgus laukumā. Es
padarīšu mīlestību par savu stiprāko ieroci, un neviens, kuru
izraudzīšos, nespēs pretoties šim spēkam. Manus spriedumus viņi var atspēkot; maniem vārdiem viņi var neuzticēties; manas drānas viņi var pelt; mana seja viņiem var nepatikt; un pat mani darījumi var radīt viņos aizdomas; toties mana mīlestība atkausēs visas sirdis gluži kā saule, kuras stari liek atvilgt pat saltākajiem māliem.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību.
Un
kā es to paveikšu? Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar
mīlestību, un es būšu piedzimis no jauna. Es mīlēšu sauli, jo tā silda
manus kaulus; taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es
mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu; taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā
rāda man zvaigznes. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tā dara plašāku
manu sirdi; taču es pacietīšu arī skumjas, jo tās atver manu dvēseli.
Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas; taču es nevairīšos
no šķēršļiem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Un
kā es runāšu? Es cildināšu savus ienaidniekus, un viņi kļūs par
maniem draugiem; es iedrošināšu savus draugus, un viņi kļūs par
brāļiem. Es allaž meklēšu iemeslus uzslavām; nekad es nepūlēšos atrast
ieganstu tenkām. Sajutis kārdinājumu pelt, es iekodīšu sev mēlē;
sajutis vēlmi slavēt, es saukšu slavinājumus visos ielas stūros. Vai nav tā, ka putni, vējš, jūra un visa daba skandē slavas dziesmas savam Radītājam? Vai es nevaru skandēt tādas pašas dziesmas Viņa bērniem? Kopš šī brīža es ielāgošu šo noslēpumu, un tas pārvērtīs manu dzīvi.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Un kā es
rīkošos? Es mīlēšu visu veidu cilvēkus, jo katrā mīt apbrīnojamas
īpašības, kaut arī tās var būt apslēptas. Ar mīlestības palīdzību es
nojaukšu aizdomu un naida mūri, ko viņi uzcēluši ap savām sirdīm, un
tā vietā būvēšu tiltus, lai mana mīlestība varētu ieiet viņu dvēselēs.
Es mīlēšu godkārīgos, jo viņi spēj iedvesmot. Es mīlēšu neveiksminiekus, jo viņi spēj mani pamācīt. Es mīlēšu ķēniņus, jo viņi ir tikai cilvēki; es mīlēšu lēnprātīgos, jo viņi ir dievišķīgi. Es mīlēšu bagātos, jo viņi ir tik vientuļi; es mīlēšu nabagus, jo viņu ir tik daudz. Es mīlēšu jaunos par ticību, kas viņos mājo; es mīlēšu vecos par gudrību, kurā viņi dalās. Es mīlēšu skaistos par viņu skumjajām acīm, es mīlēšu neglītos par viņu rāmajām dvēselēm.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Un
kā es izturēšos pret katru, ko sastapšu? Tikai vienā veidā. Klusībā,
pie sevis, es vērsīšos pie viņa un sacīšu: «Es tevi mīlu.» Lai gan
izteikti klusumā, šie vārdi mirdzēs manās acīs, liks pagaist grumbām
no manas pieres, ievīs smaidu manās lūpās un skanēs manā balsī; un viņa
sirds atvērsies.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Un
vairāk par visiem es mīlēšu sevi. Jo, sevi mīlot, es cītīgi
pārbaudīšu visu, kas nokļūst manā miesā, prātā, dvēselē un sirdī. Nekad
es pārmēru neizdabāšu savas miesas prasībām, drīzāk lološu savu
ķermeni ar tīrību un mērenību. Nekad es neļaušu savam prātam sajust
ļaunuma un izmisuma pievilcību, drīzāk pacilāšu to ar gadsimtu zinībām
un gudrību. Nekad es neļaušu savai dvēselei sajust paštīksmi un
apmieru, drīzāk barošu to ar apceri un lūgšanām. Nekad es neļaušu
savai sirdij tapt šaurai un rūgtai, drīzāk dalīšos tajā ar citiem, un
tā augs un sildīs zemi.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī.
Kopš
šī brīža es mīlēšu visu cilvēci. Šajā mirklī viss naids aizplūst
projām no manām dzīslām, jo man nav laika nīst, man ir laiks mīlēt.
Šajā mirklī es speru pirmo soli, kas nepieciešams, lai kļūtu par
cilvēku starp cilvēkiem. Ja man nav citu labu īpašību, es varu gūt
panākumus ar mīlestību vien. Bez tās es cietīšu neveiksmi, lai gan man
pieder visas zināšanas un prasmes.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību un viss man izdosies.
Šo dienu es dzīvošu tā, it kā tā man būtu pēdējā.
Man
ir tikai viena dzīve, un dzīve nav nekas cits kā vien laika mērs.
Izšķiezdams vienu, es iznīcinu otru. Ja es izšķiedīšu šodienu, tad
iznīcināšu savas dzīves pēdējo lappusi. Tāpēc es turēšu dārgu katru šīs
dienas stundu, jo tā vairs neatgriezīsies nekad. To nevar noguldīt
bankā šodien, lai izņemtu rīt, jo kurš spēj sagūstīt vēju? Katru šīs dienas minūti es turēšu ar abām rokām un lološu ar mīlestību, jo tās vērtība ir nesamaksājama. Kurš mirējs spēj nopirkt vēl vienu elpas vilcienu, kaut arī labprāt atdotu par to visu savu zeltu? Kādu cenu es uzdrīkstos piešķirt stundām, kas mani gaida? Es padarīšu tās nenovērtējamas!
Šo dienu es dzīvošu tā, it kā tā man būtu pēdējā.
Ar
sašutumu es vairīšos no tiem, kas nosit laiku. Vilcināšanos es
iznīcināšu ar darbošanos; šaubas aizbēršu ar ticību; bailes saskaldīšu
ar pašpaļāvību. Tur, kur dīkas mutes, es neklausīšos; tur, kur ir dīkas
rokas, es nekavēšos; tur, kur ir dīkas miesas, es neiegriezīšos. Kopš šī brīža es zinu, ka nodoties dīkdienībai nozīmē zagt ēdienu, apģērbu un siltumu tiem, kurus es mīlu. Es neesmu zaglis. Es esmu mīlestības cilvēks, un šodiena ir mana pēdējā iespēja apliecināt savu mīlestību un savu diženumu.
Šo dienu es dzīvošu tā, it kā tā man būtu pēdējā.
Šodienas
pienākumus es paveikšu šodien. Šodien es apmīļošu savus bērnus, kamēr
viņi vēl mazi; rīt viņi būs aizgājuši un arī es tāpat. Šodien es
apskaušu savu sievieti un sniegšu viņai saldus skūpstus; rīt viņa būs
aizgājusi un es tāpat. Šodien es atbalstīšu draugu nelaimē; rīt viņš nedz sauks pēc palīdzības, nedz es dzirdēšu viņa saucienus. Šodien es atdošu sevi ziedojoties un strādājot; rīt man vairs nebūs ko dot un nebūs neviena, kam saņemt.
Šo dienu es dzīvošu tā, it kā tā man būtu pēdējā.
Un, ja tā nebūs pēdējā, es kritīšu ceļos un pateikšos
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru