Tas viss notika ar mani nupat, manā
mēnesī - jūlijā.
Mēs zinām , ka iziet no komforta zonas, tas ir, doties
nezināmajā.
Par to daudz runājam, lasām, mācam citiem, priecājamies, ka citiem tas ir izdevies.
Bet kā ir ar pašiem, jo to taču var ik viens. Viss ir tajā, cik ļoti mēs ticam sev un esam pārliecināti pa sevi.
Iziešanu no komforta zonas var
sākt ar maziem solīšiem, ar mazām ikdienas situācijām un tā pamazām
saproti, ka tu vari vairāk, ka nav jābaidās.Vari daudz vairāk un saproti arī to, ka ir divas iespējas, vai paliec kur
esi vai dodies nezināmajā, kas pēc laika kļūst tev zināms un saprotams. Un ja
vien tu neapstāsies, būsi gatavs atkal jauniem izaicinājumiem.Un tas jau ir tas
stāsts par veiksmīgiem cilvēkiem.
Es gribu būt viena no tiem, kas var sacīt, ka esmu no dzīves paņēmusi visu, ko tā dod.
Un tieši tāpēc visi apstākļi
tā sakrita, ka tieši pēc savas dzimšanas dienas devos nezināmajā. Izgāju no
savas komforta zonas. Viennozīmīgi varu teikt, ka citiem mācīt to, ir daudz vieglāk, nekā to izdarīt pašam :-)
Jo tas nav tā vienkārši iziet pa mājas durvīm un neatgriezties, lai gan manā dzīvē ir arī tā gadījies, kad tev tūvs cilvēks iziet pa durvīm un atstāj tevi ar visu... Tas ir solis, kad tu saproti, ka būs daudz jautājumu,"kāpēc", "kas tagad notiks", kāpēc tieši tagad" un daudz citi.
Bet, kad šis solis ir sperts ir
laba sajūta. Tu saproti, ka tev tiek dota iespēja un viss, absolūti viss ir atkarīgs
tikai no tevis viena. Nav vairs blakus neviens, kas var tevi pacelt vai nogremdēt.
Tagad tikai tu pats vari sevi pacelt un vari arī nogremdēt. Tā ir
milzīga atbildība.Un tā ir iekšējā cīņa pašam (labā nozīmē) ar sevi katru dienu, katru
stundu, katru mirkli.
Es nezinu, kā citiem, bet mani šī sajūtas patīk,es redzu
kā es mainos, kā mainās mana attieksme pret līdzcilvēkiem un pasauli, kā mainās mans dienas ritms...
Un es arī saprotu, ka Visums mani ir dāsni apdāvinājis. Un pati lielākā dāvana ir, ka esmu iemācījusies uz lietām, cilvēkiem un situācijām skatīties ar mīlestību.
Kad mēs kaut ko mainām savā dzīvā, tas nav viegli, bet grūti ir arī tiem, kas palika tur…
Bet mums
tiek dota iespēja paskatīties uz cilvēkiem, kas bija mums blakus, no attāluma.
Un
daudz ko ieraugam savādāk.
Ieraugam, kam patiesi esi bijis vajadzīgs un kam tu
esi bijis ērts cilvēks. Protams, ka šādas atziņas ir sāpīgas, bet tāpēc jau mēs
izejam no savām komforta zonām, kas mums dod iespēju satikt citus cilvēkus.
Un
tam visam ir vēl viena labā puse, ja tev blakus ir bijuši īstie cilvēki, tad
tavs solis arī viņus pamudinās iziet no savām komforta zonām un ieguvēji būsim
mēs visi.
Būs vēl vairāk cilvēku, kas mīl sevi,
kas paplašina savu pasaules redzējumu, kas grib no dzīves daudz vairāk, nekā tā spēj dot un tas nozīmē,
ka
būs vēl vairāk laimīgu cilvēku uz Zemes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru