Mans nedēļu garais ceļš uz turku valodas kursiem.

Īstenībā gribu ar jums padalīties domās par „Pievilkšanas likumu”, ko mēs visi tik ļoti labi zinām un izprotam, bet ne vienmēr mums izdodas to pielietot savā dzīvē.

Mēs zinām, ka pievelkam vienlīdz sliktās lietas, kā labās. Un tikai mūsu pašu spēkos ir kaut ko tajā visā mainīt, ja nu akurāt viss nenotiek kā gribētos. Bet tā mainīšana prasa reformas:-), vispirms jau galvā un tajā, ko domājam un tad arī mūsu rīcībā. Un kopumā tas ir liels darbs ar sevi, lai gan varbūt citiem no malas izliekas, ka viss ir tik skaisti un rožaini.

Nu tas tāds ievadiņš.

 Esmu Turcijā jau kādu laiku. Un neesmu šeit atbraukusi tāpat vien, aiz neko darīt. Man ir mērķi. Nu lūk, un lai ko veiksmīgu uzsāktu svešā valstī vajadzētu zināt valodu. Un tā es, kādu laiku intensīvi internetā meklēju šeit tuvumā turku valodas kursus, bet diezgan neveiksmīgi. Un katru rītu sportojot, lūdzu Augstākiem spēkiem, ka gribu iemācīties turku valodu( nu nav tā ka nezinu, bet ne tajā līmeni, kas mani apmierinātu)

Un tagad, kā strādā pievilkšanas likums.

Es katru dienu  divas stundas veltu sev un dodos uz jūriņu, lai vienkārši relaksētos. Bet gan jau ziniet, ka turki, it sevišķi sievietes ir ļoti ziņkārīgas. Un tā kādu dienu pie manis pienāk gados vecāka kundzīte, sāk izprašņāt, no kurienes es un tā tālāk. 

Otrā dienā jau tiekamies kā senas paziņas:-). Izrādās viņa ir pensionēta skolotāja no Stambulas un šeit Sarimsakli katru vasaru atpūšas. Atkal mēģinām sarunāties, kā nu mākam, līdz viņa jautā: ” Vai es gribu valodas kursos iet?”.

Protams, ka gribu, tā ir mana karstākā velēšanās. Man protams īsti nebija priekšstata, ko viņa man grib piedāvāt, bet sarunājām otrā rītā tikties pie skolas.

Otrā rītā, ieejot skolā, sameklējam mācību daļas vadītāju, kurš, man par prieku, ir mans kaimiņš un mana draudzene izstāsta, ka man vajag valodas kursus. Protams, ka skolā tādu nav un tad sarunā tiek iesaistīts pats skolas direktors. Un pēc pāris telefona zvaniem jau nākoša dienā man jābūt  Ayvalika Pieaugušo izglītības centra. 

Es biju milzīgi pārsteigta par to, ka mani mērķi tik ātri sāk īstenoties un pilnīgi man nesaprotamā veidā, bet galvenais, kas mani pārņēma, šo cilvēku vēlme palīdzēt pilnīgi svešam cilvēkam.

Pēc pāris dienām mana skolotāja aizbrauca uz Stambulu un tagad esam tikai uz telefona sakariem.

Ko es vēlreiz un vēlreiz sapratu, mēs vienmēr dzīvē satiekam īstajā brīdī īstos cilvēkus, ja vien paši esam tam gatavi.

Nu lūk, arī tas, kā nokļuvu līdz šim izglītības centram ir interesanti. Tas vēlreiz man apliecināja šo cilvēku vēlmi palīdzēt.

Savukārt izglītības centrā, lai kaut kā saprastu kā man palīdzēt, tika atrasta kursante, kas mācās šajā centrā izsušanas kursos, un ir ukrainiete un runā krieviski. Un tā man atkal vienas durvis ir atvērtas.

Iepazīstoties ar šī centra darbību, jau paspēju iepazīties ar daudziem cilvēkiem, kuru atvērtība un sirsnība man vienkārši pārņēma.

Viss jau bija skaisti, bet lai aizpildītu pieteikumu uz valodas kursiem biju mājās atstājusi pasi un citus dokumentus. Nu vienojamies, ka līdz nedēļas beigām es atvedīšu. 

Kad pienāca piektdienas rīts, sapratu, ka tā ir pēdējā nedēļas diena un ka es apņēmos visu izdarīt. Pamazām manā galvā iezagās domas, ka varbūt to pārlikt uz pirmdienas rītu, kas tad tur tāds notiks un vēl pie visa tā, ja dodos šodien, tad viena virzienā man jāiet ar kājām un tie ir kādi 10-12 km. Un tad savā e-pasta saņemu kārtējo Nikolaja Latanska vēstuli, domāju, lasīt tagad vai vēlāk. 

Labi, tagad, varbūt kaut kas noderīgs šim rītam, šai situācijai.

Viss kas notiek, notiek tikai un vienīgi, lai jums palīdzētu. Ir jāmācās lasīt zīmes.

Noskatījos video, kurā Nikolajs beigās saka, ka ja jūs pats neko nedarīsiet, un nepalīdzēsiet sev, neviens jums nevarēs palīdzēt, lai arī cik zinošs un veiksmīgs šis cilvēks arī nebūtu. 

Un tad es paskatījos uz sevi un vaicāju: ”Tu te ilgi vēl sēdēsi?” 

Un jau pēc minūtēm 15 uzsāku savu 10 km garo ceļu pretim turku valodas kursiem:-)

Un ziniet, kāds bija gandarījums, kas iznācu no šis centra, kad viss bija nokārtots....

Cik bieži mēs atliekam uz vēlāku un tas vēlāk nekad nepienāk, cik bieži sēdot mājās siltās čībās, mēs palaižam garām savu iespēju, jo ārā līst lietus.

Un cik bieži mēs nenovērtējam to, kas mums jau ir.

 Es vienmēr mācos paņemt no ikvienas situācijas to labāko, to kas man dara pašu labāku. Arī šoreiz apvienoju rūpes par savu fizisko veselību, rūpes par savu iekšējo skaistumu( daba, kas mani pavadīja visu šo 10 km) un izdarīju līdz galam, to, ko biju apņēmusies.

Pievilkšanas likums strādā, tikai mums ir jāmācās to saprast un izmantot savu mērķi īstenošanā.

Un galvenais jārīkojas!

 Lai mums visiem veicās!