Nu jau kādu laiku norītiem regulāri sportojot, beigās dodos uz jūru nopeldēties.No rītie Egejas jūra mūs sagaida mierīga, rāma un arī cilvēku pludmalē ir maz, lai gan no rītiem salīdzinoši daudz cilvēki nodarbojas ar sportiskām aktivitātēm.
Jūra tiešām ir fantastiski mierīga un ūdens tik dzidrs, ka var visu redzēt, un arī apkārt esošie kalni, katru rītu parādās savādākos veidolos.Daba tik tiešam ir skaista un mainīga tai pašā laikā. Man jau likās,ka esmu pieradusi pie Egejas jūras, jo viņa ir savādāka kā mūsu Baltijas jūra, bet...
Aizvakar, kā katru dienu dodamies vakarpusē nopeldēties uz jūru, jo pa dienu ir ļoti karsts. Parasti ejam kādas 3 reizes.Iznākot krastā meita vaicā, vai es nezinot, kas tur pie tā viena kalna. Stāstu,ka te visapkārt ir tādas pašas pilsētiņas kā Aivalika.Uz ko viņa saka, ka to ko viņa redz neizskatās pēc pilsētiņas. Tad mēs pasmējāmies par tēmu,kas tas varētu būt un jau pēc mirkļa atkal devāmies ūdenī.
Tai mirklī, kad jau nolēmām doties uz krastu, sajutām,ka tāds lielāks vilnis parādījās nez no kurienes, bet mēs neko nojauzdamas peldam uz krastu.Pēkšņi ir sajūta,ka tu netiec uz priekšu un ka ūdens jūrā sāk trakot.
Kas tas bijā?
Lasiet šeit 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru