Brīnumi notiek tur, kur tiem tic...

Es šos vārdus Jums novēlēju piektdienā.Un protams arī pati sev atgādināju par to, kā brīnumus mēs radam paši.

*Un šorīt es vēlreiz par to pārliecinājos, ka viss ir atkarīgs no mūsu enerģijas, ko izstarojam, no mūsu domāšanas, no mūsu ticības sev.

*Un šorīt es vēlreiz sapratu, ka ja mēs gribam lielus brīnumus mums ir jāmāk saskatīt vispirms mazos, tos novērtēt, par tiem priecāties un arī pateikties. Un nofiksēt tā prieka mirkļa emocijas, un tā noticot vienam brīnumam, seko nākošai un nākošai, līdz Tu esi gatavs arī ļoti lieliem brīnumiem savā dzīvē.

Nu lūku, mans šī rīta brīnums, kas pilnība izmanīja manu šodienas gaitu un viennozīmīgi pacēla mani lidojumam.

Divas galvenas lietas,ko atkal jau kuro reizi sapratu:

- domu spēkam ir milzīga nozīme un domas materializējas gan pozitīvās gan negatīvās.

- mums apkārt ir fantastiski cilvēki, tikai ir jāmāk tos ieraudzīt, un visbiežāk viņi uzrodas pavisam negaidīti, bet tad, kad tu no sevis izstaro pozitīvu enerģiju.

Šorīt, kā katru rītu pēc meditācijas devos savās rīta sporta gaitās. Lai gan šobrīd, tas nav vienmēr konstanti  viens un tas pats laiks, jo arī šeit ir dažādi laika apstākļi, bet šorīt man izdevās viss kā plānoju 5:00 ceļos – meditēju, 6:00 - rīta pasts, maza mājas uzkopšana un jau 7:00 dodos uz jūru. Nu lūk viss bija ļoti jauki, gaiss smaržo pēc pavasara, saulīte jau sildīja pie debesīm, un kā katru rītu parunājos ar sevi un domās pārliku savus tuvākos plānus. Atpakaļ ceļā, jau esot gandrīz pie mājam, pie manis piebrauca mašīna, skatos pazīstama sēja, vīrietis jeb kungs,kas katru rītu, tai laikā, kad dodos uz jūru, pieved tuvējam veikaliņam maizīti. Tā kā mēs gandrīz katru rītu satiekamies, tad aiz pieklājības vienmēr sasveicināmies. Nu lūk viņš apstājas un dod man avīzi, un protams kaut ko man saka, no kā es sapratu apmēram pusi, bet doma man bija jau skaidra uzreiz, un mani pārņēma sajūsma, paņemu avīzi pateicu paldies (tesekkur edrim) un viņš aizbrauca.

Es stāvēju un nevarēju paiet, es biju vienkārši sajūsmā, ja kāds vēroja no malas, tad droši vien likos dīvaina, es izšķirstīju avīzi, kura bija datēta ar 18. februāri(Tas nozīmē,ka viņš šo avīzi jau 5 dienas vadāja mašīnā), neatradu to,ko gribēju, jo laikam biju satraukusies, bet es zināju,ka tur ir tas, par ko es domāju. Un mazo gabaliņu līdz mājam, es pateicos Dievam un Visumam, par to,ka brīnumi notiek.

Atnākot mājas es mierīgi atveru avīzi un ieraudzīju to, ko es gaidīju.

15.februārī saņēmu sertifikātu par turku valodas apgūšanu, un kā jau savā galerijā rakstīju, tas bija ļoti svarīgs pasākums ar visu pilsētas mēru un mediju klātbūtni. Pēc pāris dienām, es nodomāju, ka būtu interesanti man kaut kur atrast to avīzi, kur tika viss pasākums aprakstīts. Un tā ieejot internetā, to arī atradu. bet gribējās man īstu avīzi, lai vecumdienas varu parādīt mazbērniem, kāda vecmāmiņa traka...:-). Nu lūk, tā arī šo domu palaidu gaisā un vairāk pie tās nepakavējos.

Un šodien 24. februārī no rīta man praktiski pilnīgi svešs cilvēks iedod avīzi, kurā ir aprakstīts šis pasākums ar visām fotogrāfijām.

Tas izmanīja ne tikai manu šodienu, bet domāju, ka vēl daudzas dienas un mēnešu uz priekšu. Jo brīnumi notiek tur, kur tiem tic.Mums ir jāmācās ieraudzīt brīnumus mūs ikdienā, un tad palēnām dzīvē dos iespēju arī noticēt lielākiem brīnumiem.

Un viss ir tikai un vienīgi mūsos pašos. 

Atvērsimies, mācīsimies saskatīt skaisto sev apkārt un lēnām viss mainīsies, jo mēs  būsim citi ar katru reiz, kad noticēsim brīnumam.

Varbūt kādam liekas, kas tur īpašs, kursi, avīze, svešs cilvēks, kas iedod avīzi. Bet tā visa varēja nebūt, ja es neticētu brīnumam un domu spēkam,bet tas notika ar mani, lai es vēlreiz noticētu mazajiem brīnumiem, jo tikai tā mēs varam, ko mainīt savā dzīve.

Un es ļoti gribu ko mainīt, tāpēc mainos un dalos tajā ar jums. 

Varbūt arī jums tas noderēs.

"Katra diena jums atnesīs mazu brīnumu, ielieciet to, savā sirdī un audzējiet, līdz tas viss pavērsīsies lielā brīnumā, ko sauc par dzīvi."

                                                      /Eva Voldiņa/