Kāpēc "šeit un tagad" sajūta ir tik svarīga?

"Mēs dzīvojam pasaulē, kur DARĪT ir svarīgāk nekā BŪT.                             

Mūsu galvas ir aizņem plānošana, darbošanās, rosīšanās, uzlabojumi un apcerējumi, idejas un sapņošana. Mēs bieži esam kustībā, baidāmies kaut ko nepaspēt vai nokavēt.

Esam savās domās, sēžot līdzās mīļam cilvēkam. Bieži vien, kaut arī blakus, tomēr esam tālu viens no otra. Fiziski tuvu, bet emocionāli tālu. Protams, iemeslus tam vienmēr var atrast. Un dažreiz to ir vērts darīt. Bet bieži vien tas neko nedod.

Sāc ar šo brīdi. Pavēro, kā tu sēdi, ieklausies otrā, saki tieši to, ko vēlies teikt. Pārstāj domāt. Vienkārši esi. Klātbūtne ir tava mīlestība, ko tu dāvā otram tieši šajā mirklī. Tava klātesamība. Tava elpa un tavs skatiens. Tavs maigums un tavas rūpes. Mirklis, kad tava pasaule sastopas ar otra pasauli.

Viss, kas tev ir, -  tava esamība šeit un tagad. Tagadnē ir viss, kas tev vajadzīgs.

Var dzīvot nākotnē.bet īstā un piepildītā dzīve ir dzīve TAGADNĒ.

Sāc tieši tagad."

                                                                             /Ilze Pastare, geštaltterapeite/


"Dzīvošana "šeit un tagad" ne tikai dod iespēju atmest nevajadzīgu stresu par to, ka man vajadzētu rīkoties vai kā būtu, ja būtu, bet dod iespēju sadzirdēt dzīves(likteņa) piespēlētās zīmes, redzēt iespēju durvis, ko var atvērt."
                                                                              /Linda Lapsa, personības trenere/

Kāpēc "šeit un tagad" sajūta ir tik svarīga?

Vēl un vēlreiz izdzīvojot atmiņas vai pārceļoties uz dzīvi nākotnes sapņu vīzijās, tērējam savu dārgo personības enerģiju - tās vairāk nepietiek, lai dzīvotu pa īstam, dzīvotu šajā mirklī. Un tad pārņem bezgalīgās pelēcības izjūta. Šķiet, dzīve nenotiek. Kaut kā būtiska trūkst. Nav kontakta ar savām emocijām, ar savu ķermeni, un tas rada grūtības veidot pilnasinīgas attiecības. Dzīve sāk zaudēt jēgu, sākas veselības problēmas...

Piemēram, patlaban plaši izplatītās veģetatīvās distonijas izpausmes -  trauksme, nedrošība un nestabilitāte -
liela mērā ir rezultāts tam, ka cilvēks nespēj ieklausīties savās emocijās un savā ķermenī un apstāties vāveres skrējienā. Ir tikai domas, domas, tik daudz kas jāpaspēj.

Nespēja fokusēties uz konkrēto cilvēku un mirkli agri vai vēlu rada attiecību problēmas. "Tu manī nemaz neklausies!" " Tu par daudz domā!" " Tu mani neredzi!" "Es tev neko nenozīmēju!" Viens otram pasakām tik daudz briesmīgu vārdu.

Kad iemācāmies ik pa reizei noķert"šeit un tagad" sajutu, kļūstam vitālāki un spontānāki. Tā veidojas daudz brīvākas attiecības gan ar sevi, gan citiem.
Pavisam vienkāršos vārdos runājot, "šeit un tagad" sajūta iemāca reanimēt sajūtas.
Vai tas nav katra apslēptākais sapnis - ļaut vaļu jūtam?
Kaut reizi noķerot "šeit un tagad" sajūtu, kļūst nedabiski dzīvot citādi.
Kļūst neiespējami dzīvot tik ātri un pavirši kā agrāk.

Iedomājieties, ja tu  pasauli esi redzējis tikai melnbaltu un pēkšņi sāc redzēt krāsās. 

Vai no tā iespējams atteikties?